Pēcvārds
Viss būs labi!
Patiesības Spogulī ieskatoties

Kopš pirmās šī romāna rindiņas pagājuši astoņi gadi. Daudz, maz? Viss atkarīgs no tā, cik vērtīgs laiks, cik dārgi kopābūšanas mirkļi un ar kādu zīmi tie bijuši. Jo tikšanās, tāpat kā cilvēki, var būt labas un nelabas, radošas, iedvesmojošas un graujošas...

Man bieži vaicā – vai Spoguļa triloģijas varoņi ir īsti? Jā, jo gandrīz visiem ir prototipi vai arī tajos iestrādātas laikabiedru atmiņas par cilvēkiem, kuri reiz bija. Pa kripatai, otas vilcienam, zīmuļa švīkai no mums, draugiem, radiem, paziņām, kaimiņiem, darbabiedriem. Pieskārieni, nojausmas un atspulgi.
     Ļaužu attiecībās nekas nav vienkāršs, plakans, viennozīmīgs vai pašsaprotams. Nereti tieši tad, kad šķiet – viss ir labākajā kārtībā, ikdienas rāmais plūdums uzmet salto mortale, un tu pēkšņi attopies ļoti sarežģītā, neapskaužamā situācijā... Un tikai no paša sirdsgudrības atkarīgs, vai un kā no tās izkļūsi – savām kājām un augsti paceltu galvu, konvoja pavadībā vai... nešus. Reizēm dzīve neiespējamās kombinācijās saved kopā pāridarītājus un upurus, bendes un mocekļus, un izrādās – esi palicis pēdējais, kurš var izpirkt un nožēlot savējo grēkus...

Šis nav detektīvs, politiskā ironija, sociālkonstrukts vai romantiskā komēdija. Šis ir attiecību un likteņu līkloču stāsts. Tā varoņu dzīves ceļi un taciņas savijas, krustojas, atlaižas un aizvirpuļo tālāk. Cauri pirmajām trauslajām jūtām, kvēlām alkām pēc dzīves piepildījuma, nodevības un vilšanās rūgtumam, apmelojumiem, nicinājumam, ledainai vienaldzībai un izdegšanai. Ja laimējas, – līdz viedumam. Kādam nākas pieņemt grūtu un sāpīgu, taču svētīgu lēmumu, citam – visā kailumā, bez glaimiem un izskaistinājumiem ieraudzīt paša atspulgu, kāds tiek apbalvots ar zeltītas gaismas atmirdzumu, cits nokļūst melni sarkanās šķīstītavas ugunīs – pienācis rēķinu apmaksas brīdis.

Mēs dzīvojam laikā, kas nepakļaujas ierobežojumiem – tam ir savs virziens, ātrums un blīvums. Un tas noteikti nav rāms. Pēdējie gadi visiem nesuši daudz sūru pārbaudījumu, ļaujot caurdzīvot plašu emociju gammu – no šoka un neizpratnes līdz neticībai, dusmām un protestam, no iekšējas mobilizēšanās līdz nospriegotas atsperes spēkam, no vilšanās līdz neapvaldītam priekam, no skumjām līdz atvieglojumam. Un atpakaļ. Nekas nav beidzies, viss turpinās. Mēs mācāmies sadzīvot ar saviem atspulgiem Patiesības Spogulī, jo šis laiks norauj visu lieko, mākslīgo un samāksloto, parādot, kādi esam īstenībā.
     Tik daudz melu, nodevības, naida, divkosības, izlikšanās, liekulības, savtības un alkatības agrāk vienkopus nebija redzēts. Tajā pašā laikā – nebija justs arī tik daudz labestības, siltuma, rūpju, gādības, pašaizliedzības, draudzīga atbalsta un patiesas mīlestības.

Vai pasaule joprojām ir līdzsvarā? Vēl ir.
     Lielais Svārsts vismaz pagaidām vēl rāmi skaita laiku, lai gan brīžam šķiet, ka aukla, kurā iekārts abpusgriezīgais Likteņa zobens, atvilkta un nospriegota līdz pēdējam, un, tai atbrīvojoties, sekas vairs nebūs prognozējamas. Brīžam šķiet, ka daži dara visu, lai to piedzīvotu, citādi, nejūtot asi trītā asmens pieskārienu pakausim, nespēj noticēt senajai mācībai par vajadzību būt labam.

Vai ir kāds, kurš kaut reizi nav sev uzdevis jautājumu: kāpēc citi dzīvo laimīgi, bet man – tikai klupieni, nelaimes, rūpes un raizes? Laulība klibo, bērni neklausa, mīlestības nav, karjera brūk... Dzīve nav tāda, kādai tai vajadzētu būt. Pusmūža krīze, tuvinieku vai draugu nāve, sāpīga atšķirtība, pārāk daudz darba, pārāk liela atbildība, pārāk maz naudas. Nebeidzama cīņa. Prāts notrulinās, sirdij uzgulst smagums, ķermenis kļūst vājš. Izdegšanas sindroms, miega bads, brūkošas attiecības... Nekā no tā, par ko sapņoji bērnībā, ko rakstīji vēlmju lapiņās un liki zem akmentiņiem slepenās vietās mežā vai dārzā.
     Dzīves krustcelēs vai strupceļā sev uzdotie jautājumi par dzīves mērķi, jēgu un vietu zem saules nerod atbildi. Un bail. Bail runāt un izrunāt. Labāk nepārtraukti mocīties, raizēties, šaustīt sevi, pārmest citiem, uzlikt rozā brilles vai meklēt virspusējus risinājumus – zāles, alkoholu, mīļākos, darbu kaudzi...
     Līdz vienā brīdī saproti – Laika Vecim ir vienalga, tavs smilšu pulkstenis drīz beigsies, bet to, kas un vai vispār būs pēc tam, nezina neviens. Tad varbūt beigt sevi upurēt?

Šķiršanās, darba zaudējums, dzīvesbiedrs varmāka vai alkoholiķis, zaudēti savi un uzspiesti sveši bērni, neārstējami slimi vai aizgājuši tuvinieki, citas personiskas nelaimes – ļoti smaga, sāpīga cilvēciska pieredze, kas nes līdzi dusmas, noliegumu, kaunu, atšķirtību, depresiju, vainīgo meklēšanu un atriebības alkas, visbeidzot, ja izdodas, – pieņemšanu un izlīdzinājumu.
     Kurš palīdzēs? Psihologi, teologi, ekstrasensi, dziednieki? Viens runā par karmu, dzīves misiju, otrs – par dzimtas lāstiem, ļauno aci un rakstura īpašību pārdzimšanu, trešs mudina atjaunot rutīnā ieslīgušu attiecību uguni, uzpūšot liesmas un meklējot kaisli citur... Un kāds ļaujas mirkļa ilūzijām, apmātībai, bet vēlāk rūgti raud izdegušos pelnos... Bet vajadzētu tikai pajautāt – vai esmu gatavs ieskatīties sev acīs? Uzdot sev jautājumus un saņemt atbildes, lai arī ne vienmēr tīkamas?
    Ikviens no mums vismaz reizi dzīvē stāvējis izvēles priekšā: palikt, kur esi, ja tas vairs nesniedz prieku un gandarījumu, reizēm pat apdraud veselību un dzīvību, vai – saņemties, izbeigt kļūmīgo situāciju un iet tālāk? Un kā iemācīties novilkt sarkano līniju, pateikt “stop!” un sākt no jauna?

Viens no mūžīgajiem jautājumiem: ko darīt ar dzimtu pagātnes grēkiem un skeletiem? Vilkt gaismā, kārt pie lielā zvana, purināt, vēdināt, paslēpt? Piedot, nepiedot, atriebt? Klusēt, neklusēt?
     Daudzi beidzot sapratuši – lielos dzimtu un ģimeņu noslēpumus, kas var ietekmēt nākamo paaudžu dzīvi, nedrīkst aiznest mūžībā, jo neizstāstīti tie mēdz atgriezties pat no aizsaules un mocīt pašu tuviniekus vēl daudzās paaudzēs, ieliekot nelabvēļu rokās manipulācijas un šantāžas ieročus.
     Savukārt, ja tu esi tīrs, ja tīras ir tavas domas, darbi, pagātne un tagadne – tu esi brīvs.

Juku laikos strauji pieaug cilvēku vajadzība pēc alternatīvās patiesības. Deviņdesmitajos, brūkot savienībai un veidojoties atjaunotajai Latvijas valstij, ļaudis skrēja pie zīlniekiem, dziedniekiem, kāršu licējiem un auru pētniekiem. Tagad notiek tas pats, tikai nu šie vilināšanas paņēmieni ir daudz smalkāki – noslīpēti līdz tādam komerciālam spožumam, ka nepieradušai acij grūti atšķirt īstu mantu no erzaciem.
     "Cita realitāte", tāpat kā dzeltenā prese, lieliski ilustrē socioloģisku fenomenu – vārdos skaļi noliegt un nonievāt, dēvējot par māņiem un pesteļiem, bet iekšēji – bīties, godāt un lūgt palīdzību...
     Taču ceļš uz laimi ir darbs ar sevi. Vispirms – objektīvs situācijas izvērtējums un savu sajūtu apzināšanās, neizmantojot nodrāztus vārdus un ierastās klišejas. Nē, tu neesi bandinieks citu spēlē, tāpēc neļauj citiem kontrolēt savu prātu, ignorēt, iebiedēt un vazāt aiz deguna! Tāpēc turpmāk darbojies tikai savās interesēs, nesalīdzinot sevi ar žurnālu vai seriālu varoņiem. Jo tikai tā var radīt savu dzīvi, kļūt interesants, vajadzīgs un galu galā – mīlams. Tikai, ja esi pats. Neviens nav par vecu labām pārmaiņām. Un ikvienam cilvēkam ir tiesības būt laimīgam – jebkurā vecumā.

Modernā urbānā dzīvesveida un globālisma apoloģēti nereti ņirdzīgi izsakās par latviešiem kā nācijai raksturīgo viensētnieku domāšanu, nejauši vai ar nolūku neaizdomājoties, ka tieši tā ļāvusi mūsu tautai – ģimenēm, saimēm, indivīdiem – izdzīvot cauri gadsimtiem, saglabājot savu valodu, etnisko un kultūras mantojumu, sadzīves tradīcijas, pasaules redzējumu, dzīvesziņu un puslīdz nesabojātu genofondu.
    Viensētnieki nav lamuvārds, bet katra cilvēka primārās tiesības būt pašam par sevi, ar savējiem, savējo vidū. Tāpēc šodien vairāk nekā jebkad agrāk jādomā par lielajām lietām – ticību, mīlestību, uzticību, tikumu, sirdsapziņu – un to nozīmi/vietu mūsu dzīvē.
     Dzīves un likteņa dotais nav pats par sevi saprotams. Vecāki, mājas, vīrs, sieva, mīļotais cilvēks, bērni, mājdzīvnieki, darbs, talants, veselība – divas rokas, divas kājas, veselais saprāts, redze, dzirde – vai tā nav bagātība, par ko pateikties? Cik daudzi ir tikpat bagāti? Tad varbūt nečīkstēt, bet priecāties? Kaut 15 no diennakts 1440 minūtēm. Un kaut ar vārdu palīdzēt otram.

Mēs mēdzam sūroties – vajadzēja darīt savādāk! Varbūt. Taču ir tā, kā ir. Pieņemam un ejam tālāk. Ja vajag, mainām darbu, dzīvesvietu, frizūru, garderobi, pārbīdām mēbeles, izrevidējam skapjus. Bet galvenais – tiekam galā ar vampīriem – smadzeņu, jūtu un labklājības izsūcējiem. Izvelkot galvu no smiltīm, nostājoties taisni un paraugoties problēmām tieši acīs, to lielākā daļa mēdz izgaist, pazust, aizbēgt un iznīkt, bet dažas, atlikušās vairs nav grūti pieveikt. Sevišķi – ar mieru un melno humoru. Jebkurā gadījumā – nevienas nepatikšanas nav mūsu vienīgās dzīvības un dzīves vērtas. Arī citu ne.

Diemžēl šodien kā nekad agrāk mūs spiež mainīties: šķeļ, rīda, manipulē, cenšas atņemt to enerģētisko kodolu, kas mums devis spēku gadu simtiem un tūkstošiem. Ir desmitiem un simtiem veidu, kā sadalīt cilvēkus – valoda, tautība, reliģija, tradīcijas, mūzika, dziesmas, dejas, apģērbs, ēdiens, auto, mājas, sports, politiskie uzskati, seksuālā piederība. Pamēģiniet izvērtēt apkārtējos pēc visiem parametriem, un izrādīsies, ka ar katru kaut kas sader, bet vēl vairāk nesader. Kā lai dzīvo, ja ikviens ikvienam kaut kādā mērā ir pretinieks? Ideāls instruments šķelšanai – meklēt un atrast pretišķības, piepūst tās dirižabļa lielumā un palaist, lai lido. Neaizmirstot piebilst par demokrātijām un visu veidu brīvību – gan to, kas ārā, aiz loga, gan to, kas sevī – pat ja tā ir saspiestas atsperes pēdējā sekundes simtdaļa pirms atbrīvošanās.
    Bet mēs būsim tik vāji vai stipri, cik ļausim vai neļausim apstulbināties.

Mēs vaicājam cits citam, debesīm, Liktenim, Dievam: kad šie juku laiki beigsies un ļaundari (meļi, nodevēji, intriganti, šķērdētāji) saņems savu pelnīto sodu? Kāpēc zeme neatveras un viņus neaprij, kāpēc pērkons viņus nenosper? Kā īsti ir ar karmisko un līdzcilvēku atbildību? Vai nav jābūt tā – ja tu otram apzināti nodari pāri, pats dabū pa galvu? Tīrā fizika: ja iekaram akmeni striķī un iešūpojam, tas attālinās un atgriežas, tas nevar pakārties gaisā. Bet dzīvē? Vai tiešām nesodāmības apziņa tik liela, ka nelieši var dzīvot: ne viņus grauž sirdsapziņa, ne bail no līdzcilvēku nosodījuma? Tad kāpēc mums jācaursāp un jāsamierinās? Varbūt, ja otram nodari pāri, tev tomēr jādabū starp acīm? Konkrēti – ja tu tā, es šitā.

Un visbeidzot...
     Kurā brīdī cilvēks sāk un beidz būt par cilvēku?
     Vai cilvēks, kurš atļaujas spēlēties ar savu vai citu dzīvībām, vairs ir cilvēks?
     Vai cilvēks, kurš reiz atļāvies pārkāpt sarkano līniju attiecībā uz cita dzīvi, veselību, labklājību un dzīvību, nav zaudējis savas tiesības būt cilvēkam?
     Un vai, atņemot dzīvību otram, cilvēks nezaudē pats savas tiesības dzīvot?

Patiesības Spoguļa triloģiju var saukt par pasaku pieaugušajiem. Varbūt skarbu, nežēlīgu, brīžam emocionāli smagu, tomēr pasaku. Veidojot šo stāstu, man bija svarīgi saglabāt lietu kārtību, proti, kas notiks, ja tu darīsi tā, un kas – ja šādi... Saglabāt cerību, ka viss būs labi. Nevar nebūt. Jo Patiesības Spogulis teica – būs!

Ar mīlestību –
Dace Judina