Astoņi dubultcipargada mēneši. Savādi, dīvaini, baismīgi, traģiski, komiski, absurdi, joprojām līdz galam nesaprotami un nesaprasti. Kas tik viss nav bijis?!
“Tumšsarkanie, līdz pleciem garie, viegli cirtainie mati atrisuši vējā, viņa uzjautrinās – par ko vai kuru, to neviens nezina, – bet zaļpelēko acu dzīlēs dzirkstī sīksīkas zeltainas dzirkstelītes. Tā bija viņa paša uzņemta bilde…“