Pēcvards
Bailes, paklausība, klusēšana...

   ...trīs vaļi, uz kā balstās autoritāras varas un sabiedrības pakļaušanas ideoloģija. Pārbiedēt, salauzt, paralizēt – kritisko domāšanu, jūtas, gribu. Padarīt nespējīgu. Jo cilvēks, kurš nespēj patstāvīgi domāt un pretoties ļaunumam, ir tikai bioloģiska būtne – ar fizioloģiskām vajadzībām, bet bez morāles, pašcieņas un sirdsapziņas. Izdzīvotājs, kura vērtību skalā iegravēti vārdi Es, Man, Gribu, Vajag, Vienalga, Nezinu, Nepazīstu, Liecies mierā! Viņš negrib dzirdēt vārdus Gods, Drosme, Atbildība, Rūpes, Brīvība, Patiesība. Viņam to klātbūtnē kļūst grūti elpot.
   Rakstot šo grāmatu, lasot aktuālās ziņas, pētot arhīvu materiālus un runājoties ar cilvēkiem, mūsu laikabiedriem, nespēju nejautāt: cik daudz mums apkārt tādu – augstos amatos, smalkos uzvalkos, godalgotu un ordeņotu, kuri savu karjeru, pārticību un stāvokli sabiedrībā ieguvuši ar glaimiem, izlikšanos, divkosību, meliem, baumām un intrigām?
   Kurā brīdī cilvēcību un godaprātu nomainījis politiski manipulatīvais šovs Par katru cenu? Par katru cenu iesēsties valdības vai pašvaldību krēslos, izsist sev vislielākās algas, ielīst otra biznesā, dabūt pie malas konkurentu, paspīdēt, piepildīt savas vajadzības, alkas un iegribas?
   Kurā brīdī līdzjūtība pārvērtusies truli lipīgā vienaldzībā, kas apkārtnotiekošo liek uztvert tikai kā kārtējo televīzijas ziņu sižetu – ārpus paša komforta zonas. Ka tik man labi... Neaizdomājoties, ka baiļu, paklausības un klusēšanas sintēze rada nāvējošu indi, kas dvēseli pārvērš melnā, viskozā vielā, kuras formula ir: gļēvulība, nodevība, cinisms, ļaunums, nežēlība.
   Antuāns de Sent-Ekziperī teicis: "Nācija iet bojā nevis tad, kad tā tiek iekarota, bet gan tad, kad tā pārstāj cienīt sevi." Bet, lai būtu cieņa, jābūt vismaz apjausmai par brīvību, atbildību un gribu.

   Nesen interneta radio dzirdēju fantasmagorisku līdzību – par laiku, kurā visu nosaka Pasaules padome, kas nežēlīgā vienaldzībā atbrīvojas no ikviena, kas atļāvies domāt, just, runāt citādāk, nekā noteikts Reglamentā. Kur nu vēl kritizēt. Cilvēkus veselām ģimenēm savāc un aizved... koriģēt viņu domāšanu un atmiņas... planetārās drošības vārdā. Un neviens neprotestē. Tieši pretēji – rodas arvien vairāk klabinātāju, kuri šādi kārto rēķinus – viens tīko priekšnieka vietu, otrs drauga sievu, kāds ienīst skaļos kaimiņus, cits – paša radus. Tā viss turpinās, turpinās, turpinās... līdz brīdim, kamēr planēta uzsprāgst, pārvēršas kosmiskajos putekļos kopā ar Pasaules padomi. Viss ir beidzies. Tikai tālu aiz zvaigznēm melnajā izplatījumā lido daži kosmosa kuģi, moderni šķirsti ar cilvēkiem anabiozē – dažādu profesiju cilvēkiem, kurus apvieno tas, ka viņi nekad nevienu nav nodevuši...

   Pirms piecpadsmit gadiem iznāca mana pirmā grāmata – psiholoģiskais detektīvs Tik vienkārši.
   Par katru cenu ir četrdesmit piektā. Šo gadu laikā mēs vairāk nekā 300 reižu esam braukuši pie jums – tikties, runāt, diskutēt, lasīt fragmentus, dziedāt. Dot un saņemt to, ko cilvēks cilvēkam...
   Paldies par to. Par labajiem vārdiem, vēstulēm, ziediem, pašadītām zeķēm, cimdiem, zapšu un medus burciņām. Tas silda sirdi. Taču ir arī aukstumvārdi un ļaunumdarbi... Par tiem paldies nesaka, tiem novēl – lai simtkārt atdarās. Doma ir dzīva, doma ir materiāla – tālāk viss notiks pats.
   Kāds viedais teicis: ikviens zaudējums nes līdzi kādu vērtīgu ieguvumu...

Esam paši!
Dace